teorija par mīlestību,nāvi un mani
kad starp lekcijām un darbu nav ko darīt, neslauku dzīvoklī grīdu, sēžu un pētu zilumu un nobrāzumu rakstus uz kājām vai izdomāju teorijas.
es laikam esmu slima, klepoju un ik pa brīdim svīstu. mana mamma teica - tas no pārpūles. es ļoti daudz ko darīju pagājušo divu nedēļu laikā. kādas septiņas vai vairāk dienas gulēju ne vairāk par sešām stundām, mazāk gan parasti.
bet man šķiet, ne jau tāpēc es saslimu.
es, protams, nevaru būt droša.
tomēr man ir teorija.
nu, tātad, iesākumam pieminēsim visuma radītāju. ja pieņem, ka viņš radījis katru no mums, visu to prāta, spēju, emociju, sirdsapziņas un tamlīdzīgu nieku komplektu, kas mūsos iekšā, tad, lūk, es gribētu viņam izteikt biklu pārmetumu. man ticis par daudz emociju, par daudz jūtu. un kad tās uzbango, es esmu pārāk mazs trauks šai neredzamajai vielai.
otrais vaininieks, bez šaubām, būs reāli eksistējoša persona. kā viegli nojaust, šī persona likusi manam jūtu okeānam uzbangot, gan tādā savādā un iepriekš nejustā veidā.
trešais, šķiet, būs vairāku pagātnes notikumu sekvence; tāda, kāda es esmu tagad pēc šiem atgadījumiem, es bīstos paust jūtas un nevēlos savu mokpilno stāvokli atklāt citiem.
un maigums un vēlme pēc kaut kā vārdos īsti nepasakāma, un vēl kaut kas, kas nav mīlestība, es nezinu, kas tas ir, tie plosa mani no iekšpuses, tās ir pastāvīgas sāpes vietā, kur man labpatīkas iedomāties savu dvēseli esam, tas ir nelabums un fiziskas sāpes sirdī, tā ir ši ārprātīgā saaukstēšanās, svīšana, nespēks, nogurums un muguras sāpes.
man liekas, pietiktu pāris vārdu, un es būtu vesela.
reiz, pirms kāda gada, jā, aptuveni tā, es sēdēju ar draudzeni kafejnīcā, viņu bija pametis draugs, es tērēju naudu, par kuras eksistenci mani toreizējie darba devēji bija aizmirsuši, dzērām tekilu. un kaut kādā apskaidrības mirklī, man reizēm tādi uznāk, tādi uzplaiksnījumi, ne vīzijas, ne tamlīdzīgas muļķības, bet gluži kā šahā, kad piepeši kaut kas atveras un tu redzi visu to situāciju citādāk, tu nedomā atsevišķi, par konkrētiem gājieniem, konkrētām pozīcijām, tev ir pavēries kaut kāds nepasakāms kopums, un mats tavam pretiniekam pienāk ātri un vienkārši. nu jā, un toreiz es teicu savai draudzenei - es spēšu pārdzīvot vēl tikai divas mīlestības.
viena bija pavasarī.
pēc tās saplīsa visi mani skaistie trauki manās iedomu istabās. un pašas istabas aizvēra durvis un sarāvās, līdz pazuda vispār. es devos garos klejojumos pa bāriem un ballītēm, kas beidzās krietni pēc rītausmas, lai vakaros turpinātos. un miegā un visos klusajos pārdomu brīžos mans gars klaiņoja pa tumšu un nolaistu pilsētu starp dieviem, briesmoņiem un krāpniekiem, gorod no love, kur nav ne mīlas, ne cēloņseku sakarību.
un otra ir tagad.
ja viņš mani nemīlēs.
es nodzisīšu.
kā nodziest uzraksti uz sienām.
vai pārdegušas kvēlspuldzes.
nekad vēl neesmu bijsui tik aizrāvusies ar dzīvi, kā tagad.
es laikam esmu slima, klepoju un ik pa brīdim svīstu. mana mamma teica - tas no pārpūles. es ļoti daudz ko darīju pagājušo divu nedēļu laikā. kādas septiņas vai vairāk dienas gulēju ne vairāk par sešām stundām, mazāk gan parasti.
bet man šķiet, ne jau tāpēc es saslimu.
es, protams, nevaru būt droša.
tomēr man ir teorija.
nu, tātad, iesākumam pieminēsim visuma radītāju. ja pieņem, ka viņš radījis katru no mums, visu to prāta, spēju, emociju, sirdsapziņas un tamlīdzīgu nieku komplektu, kas mūsos iekšā, tad, lūk, es gribētu viņam izteikt biklu pārmetumu. man ticis par daudz emociju, par daudz jūtu. un kad tās uzbango, es esmu pārāk mazs trauks šai neredzamajai vielai.
otrais vaininieks, bez šaubām, būs reāli eksistējoša persona. kā viegli nojaust, šī persona likusi manam jūtu okeānam uzbangot, gan tādā savādā un iepriekš nejustā veidā.
trešais, šķiet, būs vairāku pagātnes notikumu sekvence; tāda, kāda es esmu tagad pēc šiem atgadījumiem, es bīstos paust jūtas un nevēlos savu mokpilno stāvokli atklāt citiem.
un maigums un vēlme pēc kaut kā vārdos īsti nepasakāma, un vēl kaut kas, kas nav mīlestība, es nezinu, kas tas ir, tie plosa mani no iekšpuses, tās ir pastāvīgas sāpes vietā, kur man labpatīkas iedomāties savu dvēseli esam, tas ir nelabums un fiziskas sāpes sirdī, tā ir ši ārprātīgā saaukstēšanās, svīšana, nespēks, nogurums un muguras sāpes.
man liekas, pietiktu pāris vārdu, un es būtu vesela.
reiz, pirms kāda gada, jā, aptuveni tā, es sēdēju ar draudzeni kafejnīcā, viņu bija pametis draugs, es tērēju naudu, par kuras eksistenci mani toreizējie darba devēji bija aizmirsuši, dzērām tekilu. un kaut kādā apskaidrības mirklī, man reizēm tādi uznāk, tādi uzplaiksnījumi, ne vīzijas, ne tamlīdzīgas muļķības, bet gluži kā šahā, kad piepeši kaut kas atveras un tu redzi visu to situāciju citādāk, tu nedomā atsevišķi, par konkrētiem gājieniem, konkrētām pozīcijām, tev ir pavēries kaut kāds nepasakāms kopums, un mats tavam pretiniekam pienāk ātri un vienkārši. nu jā, un toreiz es teicu savai draudzenei - es spēšu pārdzīvot vēl tikai divas mīlestības.
viena bija pavasarī.
pēc tās saplīsa visi mani skaistie trauki manās iedomu istabās. un pašas istabas aizvēra durvis un sarāvās, līdz pazuda vispār. es devos garos klejojumos pa bāriem un ballītēm, kas beidzās krietni pēc rītausmas, lai vakaros turpinātos. un miegā un visos klusajos pārdomu brīžos mans gars klaiņoja pa tumšu un nolaistu pilsētu starp dieviem, briesmoņiem un krāpniekiem, gorod no love, kur nav ne mīlas, ne cēloņseku sakarību.
un otra ir tagad.
ja viņš mani nemīlēs.
es nodzisīšu.
kā nodziest uzraksti uz sienām.
vai pārdegušas kvēlspuldzes.
nekad vēl neesmu bijsui tik aizrāvusies ar dzīvi, kā tagad.
