laimes zeme (1.stāsts par realitāti)

es tiku pavadījusi pāris dienas laukos, toreiz bija karsts, spīdēja saule un dzīvot bija ļoti viegli. taču svarīgāks ir atgriešanās brīdis. izkāpjot no tramvaja jau pilsētā. ielas, kurās pazib vien reti gājēji. pelēks vējš. tik stiprs, ka reizumis aizsit elpu. drēgns gaiss. un visu laiku kādā baznīcā dimd zvani.
es nespēju ticēt šādai ainavai. manas draudzenes intuīcijai bijusi taisnība - tam vīrietim, kurš mūs uzņēma mašīnā, nevajadzēja uzticēties (kā vispār var iedomāties uzticēties cilvēkam, kurš brauc atpakaļ, lai uzņemtu stopētājus?). viņš mūs ir izlaidis cita realitātē.
lūk, pat tagad saules tik reljefi izgaismotie koki aiz mana loga kustas pilnīgi bez skaņas. un mans kucēns lūkojas uz mani ar tādu mīlestību, ka es baidos- viņš var nomirt. un cilvēks, kuru es mīlēju vairāk par visu, dīvaini, viņš ir svešāks par gadījuma paziņām. te, šajā jaunajā pasaulē, kur dienām nav nosaukuma un skaita, visas iepriekšējās cēloņu un seku ķēdes zaudējušas savu nozīmi. šķiet, es palikšu te. šķiet, es te esmu laimīga.