laime

no rīta pamostos. sāp galva, nogurums nav izgulēts, pakrūtē pulsē nezināma zaudējuma sajūta. es zinu, diena nebūs slikta. tāpēc, ka ir pieņemts lēmums, ka slikti ir labi. un tāpēc, ka diena būs tāda pati, kā citas. bet apgalvot, ka visas manas dienas, tas ir, visa mana dzīve būtu slikta, es neuzdrošinos pat visnopietnākajos pašnožēlas mirkļos.
es eju dušā, mazgāju galvu; kad skaloju laukā šampūnu, aizveru acis un tūlīt esmu atpakaļ sapņu pasaulē:
es sēžu ne īpaši skaistā dzīvoklī, kurā tomēr mitinos, man līdzās kāds zēns, neteiksim, ka viņš man ļoti patiktu, bet es bez viņa nevaru, un mēs mēģinam sastādīt kāzu viesu sarakstu, mēs ne vienmēr esam vienisprātis par ielūdzamajiem, bet ikreiz nonākam pie kompromisa.
es attopos, jo slapjie mati kļuvuši auksti un saldē manu ādu, aizgriežu ūdeni, ietinos frotē rītakleitā. un virtuvē, liekot vārīties tēju, es pēkšņi izjūtu vientulību, asu un plosošu.
istabā skan deivids bovijs:
"i'm not the loneliest guy, no, i'm the luckiest guy"
es neesmu visvientuļākā.
es arī, es arī esmu vislaimīgākā.