fucking mind

Es zinu kādu stāstu, kuru, iespējams, jums nepatiks klausīties. Tas ir stāsts par meiteni no daudzdzīvokļu mājas; viņa kādu rītu izgāja un vairs neatgriezās. Un ir pretīgi par to dzirdēt tiem, kas katru vakaru atgriežas, kā to daru es. Skrien. Skrien pa apli, skrien savā vāveres ritenī, skrien uz priekšu un atpakaļ, izvēlies šo vai to un vēl kaut ko, uzgriez mūziku uz visskaļāko, ļauj tai kliegt savā vietā. Ak vai, kādas iespējas mums katram ir dotas, iespēja mīlēt un iespēja nīst. Izvēlos ienīst izvēlos tevi, izvēlos lietainu rītu, mēs visi būsim izgājuši, tikai es vēl gaidīšu aiz aizvērtām durvīm, tu neskatīsies ne pa labi, ne pa kreisi, raudās bērns, mūsu bērns, viņš būs miris, mēs būsim miruši, proza būs poēzija un manas roku locītavas no iekšpuses būs jēlas, tik ilgi es būšu dauzījusi datora klaviatūru, kāds elegants un gards vārdiņš – klaviatūra.
Es esmu rakstniece, es rakstu stāstus sievietēm, vīriešiem mani stāsti nepatīk, viņi tajos jūtas neierasti, mani stāsti viņus mulsina, kā spēj mulsināt vēl vienīgi izlietoti tamponi miskastē, mitru zeķubikšu rindas virtuvē uz auklas un kāju epilācija, mani arī tas viss mulsina, es, iespējams, savā ziņā esmu vairāk kā vīrietis. Manī ir maz kā sievišķīga, ja nu vienīgi krūtis. Un stāsti. Bet es neprotu rakstīt ne par ko citu kā vien izlietotajiem tamponiem, zeķubiksēm un epilāciju, jo neko citu es neesmu redzējusi, jo es esmu sieviete.
Blakus istabā raud bērns. Es negribu celties, es negribu iet mierināt, es negribu, lai tas man piezīžas. Tu necelies. Tu guli, tavs sāns viegli cilājas, tu esi iemācījies nedzirdēt. Tava elpa ož pēc alus. Es arī neceļos. Palieku savā vietā, datora ekrāna gaismas zilajā četrstūrī arī manas acis šķiet zilas, es domāju, kāpēc gan tu necelies, neej mierināt bērnu, lai tas tev piezīžas, sakož, izvelk ar saknēm visu, kas pirms tam piederējis vien tev, kāpēc pēc tam neatgriezies, neapstājies, nepalūkojies uz mani, neieraugi, cik zilas ir manas acis monitora mestajā gaismā. Tu laikam mani nemīli.
Es jau sen to zinu. Es arī tevi nemīlu. Man roku locītavas glabā rētas kā atmiņas par senām sāpēm. Kāpēc lai es mīlētu tevi, kurš tik viegli guļ, kamēr bērns auro un auro un auro kā raķešsirēnas, arī raķešsirēnas tu parasti nedzirdēji, es iztrūkos nakts vidū, auksti sviedri rāpoja man pār muguru, kad sākās gaisa trauksmes, es parasti redzēju kādu trauksmainu murgu, kurš negribēja mani pamest pat par spīti troksnim, kaut iespējams, tieši trokšņa dēļ, un modināju tevi, mēs satināmies segā, tu vienreiz paķēri zupas terīni, es nezinu , kāpēc, skrienot uz patvertni, es katru reizi domāju, ka tas ir veltīgi, ja bumba kritīs, vairs nebūs kur iznākt, gaiss būs rūgts un pasaule mirusi un mēs tupēsim patversmē, līdz pārgrauzīsim viens otram rīkles, jo līdz dabiskai nāvei neizvilksim, kaut, iespējams, tādos apstākļos tā būtu ārkārtīgi dabiska nāve. Un tik un tā katru reizi skrēju un vilku līdzi tevi, tikai vienu reizi, darbā, nē. Varbūt tādēļ, ka līdzās nebija tevis, ko pasargāt, ko vilkt uz drošību, es sēdēju pie sava rakstāmgalda, kamēr visi skrēja, daži kliedza, daži vienmēr kliedz, man bija melna kleita ar baltu apkaklīti un gludi saķemmēti mati, es sēdēju pie sava datora un skatījos ekrānā un redzēju miljoniem cilvēku, tad izvilku nagu vīli un sāku apkopt nagus. Es gaidīju kaut ko. Es gaidīju traģēdiju.
Tu necelies. Labi, necelies, mīļais, necelies, līdz visās upēs ūdens pārvērtīsies vērmelēs un asiņaina zvaigzne ļauni spīdēs mūsu logā un jātnieki auļos cauri debesīm, to rumaki spīdinās atņirgtus zobus mums sejās un viņu elpa būs nāve un viss būs nāve. Tikai bērns ir nemirstīgs, mīļais, kad viņš būs izsūcis visas dzīvības sulas no mums, no visas pasaules, viņš sliesies visam pāri kā kalns, nekam vairs nebūs jēgas, nāve vairs nenāks, būs bērns un mūsu ēnas, mana, pārliekusies pār klaviatūru, tava necelsies, tikai sāns viegli kustēsies, elpojot. Es tevi ienīstu es tevi ienīstu es tevi ienīstu, mīļais, lūk, kāds scenārijs. Bet Francijā tai pašā laikā....